Atvaļinājums, kas kļuva par beigu sākumu. «Es paņēmu atvaļinājumu, lai pārceltu mammu pie sevis. Pēc mēneša jau rakstīju iesniegumu»
— Nav iespējams noticēt, ka tas viss notika ar mani. Šķiet – parasts stāsts: pieaugusi meita paņem māti pie sevis. Palīdz, aprūpē, nopērk siltas čības, kefīru ar žāvētām plūmēm, gludina lakatiņu, kas smaržo pēc maijpuķītēm. Un viss beidzas šādi.»
Es neatbildēju uzreiz. Jo nebiju pārliecināta. Viss sākās aprīļa vidū, kad mamma piezvanīja un teica klusā balsī:
— Ieviņa, mums te jumts pil… Tieši uz gultas.
Es dzirdēju ne tikai vārdus. Es dzirdēju to, kas bija starp rindām. Esmu viena. Es vairs netieku galā. Tajā pašā vakarā sakravāju čemodānu. Darbā parakstīju iesniegumu atvaļinājumam – trīs nedēļas. Tikai izprasījos priekšniecei:
— Mamma. Vajag. Ļoti vajag.
Viņa, šķiet, visu saprata – nesāka precizēt, kas tās par “mājām”, kur un uz cik ilgu laiku. Vakarā vilcienā, starp pelēkām stikla pieturām un bērziem melnā sniegā, es visu laiku domāju: kā mēs līdz tādam nonācām. Kad mamma kļuva tāda? Kad es – pieaugusi? Kad māsa pārstāja būt… māsa?
Mājas mani sagaidīja ar vecu koku, peļu taciņu un smaržu. Virtuvē, kā vienmēr, zem dvieļa gulēja maize. Uz palodzes – tukšs pods, kur agrāk auga ģerānija. Un stūrī, zem pašiem griestiem, tiešām pilēja.
— Mammu, nu, kas tas ir? — es jautāju.
Mamma apsēdās pie galda kā skolniece intervijā un teica:
— Līgiņa ir aizņemta. Viņai ir savas lietas. Tu taču zini, viņa mums tagad ir svarīga. Darbs, ofiss, ārzemnieki…
— Mammu. Viņa ir tava meita. Tāpat kā es. Tikai es nez kāpēc esmu šeit, ar pledu, somām, bet viņa – ar manikīru Jūrmalā.
Mamma paskatījās uz mani ar to dīvaino sejas izteiksmi, kurā bija viss: kauns, nogurums, mīlestība un… lūgums.
— Nerāj viņu, Iev. Viņa… nav tāda kā tu. Tu esi maiga.
Tajā vakarā, guļot uz vecā dīvāna, segta ar mammas segu ar laika atstātajiem traipiem, es domāju: cik dīvaini tas viss sanāca. Es – parasta skolotāja mazpilsētas skolā, ar hipotēku un dēlu-studentu. Bet Līga – bohēma, bez vīra, bet ar kaudzi sekotāju, klientu un kaut kādām… «sadarbībām», kā viņa to sauca. Mēs abas uzaugām šajā mājā. Viena – aizbrauca un it kā nogrieza. Otra – palika. Un tagad lūk – jumts, mamma, klusums. Un šī sajūta, ka viss tikai sākas.
— Ieviņa, — nočukstēja mamma no rīta. — Bet varbūt… varbūt brauksim pie tevis? Man te palika grūti. Bet ar tevi – labi.
Es skatījos, kā viņa dzer tēju ar sarkanajām jāņogām. Un pēkšņi – tāds siltums iekšpusē. Kā bērnībā, kad mamma glaudīja matus un teica: «Viss būs labi, zaķīt.»
— Braucam, mammu. Es visu nokārtošu.
Es toreiz nezināju, ka nokārtošu ne tikai pārcelšanos. Es nokārtošu ko trakāku. Jo mīlestība nav garantija. Un māsa – ne vienmēr ir radiniece.
Pēdējā vasara mājā
Māja ciematā stāvēja nomalē, kā vecs ozols – ar nolobītu krāsu uz aplodām un vara spaini pie vārtiņiem. Tā smaržoja pēc veļas, grīdas lupatas, sakaltušām dillēm un rabarberu ievārījuma. Katrs rīts sākās vienādi: mammas soļi pa čīkstošo grīdu, slēdža klikšķis un tad – ūdens skaņa, kas sildās emaljētā tējkannā.
— Mammu, nu, kāpēc tu to visu velc uz sevis? — es reiz vakarā jautāju, kad mēs divatā tīrījām ērkšķogas kompotiem. — Dārzs, krāsns, vistas… Gadi jau, bet tu…
— Un kurš, ja ne es? — viņa pasmaidīja, bet neskatīdamās. — Līga? Līga taču mums ir «pilsētniece». Viņai pat vārds “ciemats” izklausās smags.
— Mammu… — es apmulsu, slaukot lipīgos pirkstus kleitas apakšmalā. — Bet māja? Tu taču to noformēji uz viņas vārda? Tā arī paliks?
— Bet tu, Ieviņa, gribi māju?
Es gribēju atbildēt – nē, protams. Bet, nez kāpēc, noriju. Man nevajag neko. Tikai lai mamma būtu blakus. Tikai lai es vakarā varētu ienākt, uzlikt tējkannu, pajautāt: «Tu šodien ēdi?», un viņa – lai pamātu, ieurbusies spilvenā, bet nebūtu viena.
— Vienkārši dīvaini, — es teicu skaļi. — Ka viņa nebrauc. Ne vasarā, ne ziemā. Dāvanas pa pastu, nauda caur banku. Viss. Tas vispār kā?
Mamma klusēja, it kā skaitītu ērkšķogu krūmus. Un tad:
— Viņai ir sava taisnība. Katram – sava. Viņa taču… visu mūžu no tēva…., bet es…
Es pacēlu acis uz viņu.
— Bet tu?
— Bet es zināju. Un klusēju. Lai nezaudētu. Jūs.
Toreiz es nesapratu. Vai negribēju saprast. Vasarā mēs ar mammu daudz klusējām. Ne no aukstuma – no ieraduma. Saulrietos sēdējām uz soliņa pie mājas. Es pirkstos griezu kumelīti, mamma glaudīja kaķi, kas nāca kā pēc saraksta. Mēs apspriedām jaunumus, kaimiņus, kurš kā. Un starp citu – sakrājās kaut kas dīvains. Vienreiz es teicu:
— Mammu, bet varbūt tomēr pārcelsies pie mums? Mūsu māja ir maza, bet mājīga. Dāvis būs priecīgs.
— Bet Līga?
— Un kāds tam sakars ar Līgu?
— Nu, viņa taču… saimniece. Formāli.
— Bet tu – kuras esi māte? Papīra māte vai cilvēka māte?
Mamma iesmējās. Kaut kā vecmāmiņai līdzīgi.
— Tu man esi vienmēr pareiza, Ieviņa. Kopš bērnības. Pat ar lellēm spēlējies pēc saraksta.
— Paldies, mammu.
— Neapvainojies. Tas man no noguruma. Vajadzētu jums mani paņemt uz ziemu. Citādi es te pavisam novītīšu. Tu atbrauksi?
— Protams, atbraukšu.
Kad es braucu prom, mamma man iznesa burku medus, saišķi kaltētu ābolu un divus dvieļus. Teica:
— Viens – tev, otrs – Līgai. Kā agrāk. Lai godīgi.
Bet es skatījos viņai pakaļ no autobusa loga un domāju: «Ar Līgu mēs vienkārši esam – svešas.» Es toreiz nezināju, ka šī vasara ir pēdējā. Ka nākamreiz es atbraukšu ne ar ievārījuma burku, bet ar čemodānu. Un vairs ne ciemos – bet glābt.
Pārcelšanās un jaunas rūpes
— Dāvi, padod vecmāmiņai pledu, to, kas groziņā. Ar pūcēm.
— Kāpēc ar pūcēm?
— Tāpēc, ka tas ir silts. Un vecmāmiņa teica, ka viņai pūces rādās sapņos. Gudras, it kā visu zin, bet klusē.
Pārcelšanās notika pēkšņi – oktobra vidū. Bija apmācies, ar slapju sniegu, kas pielipa pie zābakiem un tecēja aiz apkakles. Mamma sēdēja automašīnas aizmugurējā sēdeklī, tinoties šallē, un atkārtoja:
— Viss, viss… Es neesmu apgrūtinājums? Ieviņa, saki godīgi – netraucēju?
— Mammu, kāds apgrūtinājums. Tu būsi mana palīdze. Mēs ar tevi tagad esam komanda.
Viņa pamāja, vāji pasmaidīja. Un, kad braucām garām pagriezienam uz veco staciju, klusi teica:
— Es domāju, ka mājās vairs neatgriezīšos.
— Un ko tu sauc par mājām? — es jautāju.
Viņa paskatījās pa logu.
— Tur, kur manas mantas smaržo pēc manis. Tur, kur neviens nebaidās, ka es aizmirsīšu, kur ir cukurs.
Pirmās dienas bija dīvaini aizkustinošas. Kopīga uzkopšana, apspriešana, kur novietot viņas krēslu, par naktslampas krāsu. Dāvis, mans dēls, stiepa somas, uzstādīja televizoru, rādīja, kā darbojas tējkanna ar sensoru paneli.
— Vecmāmiņ, tu redzēji, kāda te gaisma? Skaties, te pat var taisīt tēju zaļu, melnu un kaut kādu… pu-erh.
— Pu-erh… — murmināja mamma. — Tas, laikam, ir kā gudrons.
— Ne-e, — iesmējās Dāvis. — Tas ir kā melns ūdens, tikai dārgāks. Mēs ar tevi dzersim normālo. To, kas paciņās, ar zaķi.
Mamma smējās. Sākumā. Pēc tam – sāka aizmirst.
— Ieviņa, un kur ir Katrīna? — viņa reiz jautāja.
— Kāda Katrīna, mammu?
— Nu, tava draudzene, ar kuru tu augstskolā mācījies… Viņa taču vakar bija. Mēs dzērām tēju.
Es sastingstu.
— Mammu, Katrīnas nebija. Tu, laikam, sajauci.
— Vai?.. — Viņa sarauca pieri. — Dīvaini. Bet es tieši atceros: sēdējām virtuvē, es viņai stāstīju par… par Līgu. Ko viņa lūdza…
Viņa apklusa.
— Ko lūdza?
— Nekas. Nav svarīgi. Nevajag, lai Līga uzzinātu. (Pauze.) — Un kur ir mana rozā krūze?
Es klusēju. Iekšpusē palika auksti. It kā es šķirstītu grāmatas lapas, kurā viena rindiņa atkārtojas pārāk bieži: «Līga nedrīkst uzzināt.» Līga nedrīkst uzzināt. Vakaros mamma sēdēja virtuvē un pārskatīja avīzes. Dažreiz – klusējot. Dažreiz – teica:
— Šo tu izgriez. Bet šo… izmet.
— Mammu, tu zini, kāda šodien ir diena?
— Nu, protams… Trešdiena. Tieši trešdiena. Līgiņa trešdienās vienmēr man zvanīja.
— Šodien ir piektdiena, mammu. Piektdiena.
Viņa apklusa. Skatījās pa logu. Dažreiz – stūrī, it kā tur kāds ienāktu.
— Tu koridorā gaismu neatstāj, Iev. Viņa… Viņa baidās no tumsas.
— Kas ir «viņa», mammu?
Mamma skatījās uz mani. Uzmanīgi, cieši. Un tad, pēkšņi maigi:
— Tu man piedod. Tev tas viss nav jāvelk. Bet es nezinu, kā citādi.
Vienreiz es atradu zem viņas spilvena mežģīņu lakatiņu, vecu zīmīti un saburzītu fotogrāfiju. Foto – mēs ar Līgu bērnībā. Es zilā kleitā, Līga sarkanā. Mamma mūs abas apskāvušas. Smejas. Tik jauna, tik skaista. Uz zīmītes ar mammas roku bija rakstīts:
«Kādreiz Ieva uzzinās. Ceru – piedos. Bet Līga nedrīkst…»
Tālāk bija izrauts. Vienkārši tukšums.
— Mammu, — es jautāju naktī, kad nenāca miegs. — Un tu esi pārliecināta, ka tev viss ir kārtībā?
— Nē, — godīgi atbildēja viņa. — Bet es cenšos, Ieviņa. Tevis dēļ.
Un tad piebilda:
— Es baidos, ka nepaspēšu izstāstīt. Un tu domāsi, ka es gribēju kaitēt.
— Tu nekad man neesi kaitējusi, mammu.
— Ne es. Bet tu uzzināsi. Tu uzzināsi visu. Kad atradīsi vēstuli.
Un aizmiga. Bet es sēdēju blakus un jutu: šim stāstam ir otra puse. Un tās vārds – Līga.
Vēstule bez aploksnes
Vēstuli es atradu nejauši. Lai gan… vai tādas lietas notiek «nejauši»? Tas bija piektdienas rītā, tajā pašā dienā, kad …
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
